Kas ir kopīgs starp Pētera un Pāvila tempļiem Sanktpēterburgā un itāļu tēlnieka Džuzeppes
Maccuolas Adonisa skulptūru? Starp senromiešu skulptūru “Sīrietes portrets” un Hamleta
kostīmu?
Kopīgs šiem un miljoniem citu mākslas darbu – vieni un tie paši mākslas problēmu risināšanas
paņēmieni. Par dažiem tādiem paņēmieniem ir runa šajā rakstā. Īpaši drosmīgiem un ziņkārīgiem
lasītājiem raksta beigās ir uzdevums. Pamēģiniet atrisināt to, neieskatoties Internetā vai
grāmatās. Tikai ar sava prāta spēku.
Ticiet man – tas ir iespējams!

Kas ir kultūra? Kas ir māksla? Kāpēc dažus mākslas darbus uzskata (un kurš uzskata?) par
“mūžīgiem”, bet citus par provizoriskiem? Vai ir izmaiņas kultūrā un mākslā, vai tās ir tikai
pseidonovatoru grimases?
Ar konkrētiem piemēriem rakstā ir parādītas dažas likumsakarības, pēc kurām attīstās kultūra
kopumā un tai skaitā māksla. Kļūst skaidrāk, kāpēc notiek ne tikai variācijas ap “mūžīgo”, bet
principiālas, revolucionāras izmaiņas. Parādīta arī konkrēto zināšanu loma mākslas uztverē.
Rakstā ir arī domas par ierēdņu un autoritāšu lomu mākslas un kultūras kopumā attīstības
bremzēšanā. Un kāpēc ir nepareizi dalīt cilvēkus “kulturālo” un “nekulturālo” grupās.
Rakstā ir nevis jauno ideju konststācija, bet īsa pētījumu šajā jomā vēsture. Tajā ir arī noteiktas
tālākas mākslas un kultūras attīstības prognozes. Šis materiāls ir domāts cilvēkiem, kuri vēl
nepazaudēja patstāvīgas domāšanas drosmi.
Raksts tika sagatavots 2005. gadā cilvēkiem, kuri zina, kas ir TRIZ (izgudrojumu problēmu
risināšanas teortija). Zināmā mērā materiāls ir novecojis. Šajā pašā mājas lapā ievietotajā
grāmatā “Mākslas biogrāfija” tas ir izklastīts daudz plašāk un sistēmiskāk. Diemžēl, pārtulkot to
latviešu valodā pagaidām neizdevās. Varbūt, var palīdzēt kāds no interesentiem? Kaut vai
atsevišķas daļas...

Boriss Ņikitins radīja principiāli jaunu pedagoģiju, kas ļauj ne tikai audzināt veselus un radoši
attīstītus bērnus, bet to darīt jau no agras bērnības, bez uzspiestības un piezīmēm, izmantojot
pašu bērnu intereses.
Izcilā novatoriskā skolotāja Borisa Ņikitina īsā biogrāfija ir uzrakstīta nevis kā vienkāršs dzīves
apraksts, bet gan kā Radošas Personības veidošanās un attīstība. Kā Radošas Personības īpašības,
tās uzvaras un kļūdas, cīņa par jaunu ideju un metožu attīstību un atzīšanu izpaužas reālajā dzīvē
un darbībā. Biogrāfija tika uzrakstīta, pamatojoties uz personīgām tikšanām ar Borisu Ņikitinu,
saraksti ar viņu. Dažās vietās šajā rakstā ir fragmenti no B. Ņikitina vēstulēm. Raksts tapis,
pamatojoties uz H. Altšullera pētījumu par Radošas Personības īpašībām (Г.С. Альтшуллер,
И.М. Верткин. Как стать гением: Жизненная стратегия творческой личности - Минск:
Беларусь, 1994. - 479 с.)

Kurš no mums nav dzirdējis, ka kulturālam cilvēkam ir jāuzvedas tā un nav jāuzvedās šādi?
Jārunā pareizi un nav jārunā nepareizi. Jāzina tas un nav obligāti zināt šo. Pie tam, kas ir pareizi,
un kas ir nepareizi, to nosaka autoritātes un vecākā paaudze.
Un, protams, ir tādas “mūžīgās vērtības”, kuras izveidojās vēl mēra laikos, un mums ir jāseko
tām.
Bet vai tad tā ir? Vai tiešām “mūžīgās vērtības” ir mūžīgas, un problēmas rada “nekulturāli
cilvēki”, kuri negrib sekot šīm “vērtībām”?
Ar konkrētiem, reāliem piemēriem rakstā ir parādīts, kā un kāpēc “mūžīgās vērtības” mainās, un
kā risināt neatrisināmas problēmas, pārtaisot tās par pilnīgi atrisināmem uzdevumiem.

Kas makslā ir tiešām labs un mūžīgs, bet kas ir vājš un pārejošs?
Mākslas vērtējumi no mākslas zinātnieku un “autoritāšu” puses reducējas uz skaistiem, bet
bezsaturīgiem vārdiem. Skaidrs, ka mākslā neko nevar saprast, balstoties tikai uz “aktualitāti”,
“tradīcijām” vai bēdīgi slaveno “dvēseli”.
Pie tam, māksla ir tik daudzfaktoru sistēma, ka vērtēšana pēc viena parametra ir drīzāk
naivitātes, nekā profesionālisma pazīme.
Ar glezniecības piemēru mēs izskatīsim divus svarīgus mākslas vērtēšanas parametrus: izmaiņu
pakāpi un “patērējamību”. Un daudz kas (kaut arī ne viss) kļūs skaidrāks. Mums parādīsies
konkrēti kritēriji, pēc kuriem mēs varēsim spriest par mākslu pamatoti, nevis ar tradicionālas
tukšvārdības palīdzību.

Tā ir īsa spilgtas Radošās Personības biogrāfija. Pedagogs, rakstnieks un dzejnieks, poliglots,
lingvists, ceļotājs, žurnālists, mūziķis... Tas viss ir viens cilvēks – Vasīlijs Jerošenko.
V. Jerošenko dzimis pirmsrevolūcijas zemnieku ģimenē. Visa viņa dzīve – nepārtraukta lielu
grūtību pārvarēšana, pastāvīga pašmācība, darbs. Ne revolūcija, ne karš, ne milzīga dažādu
valstu ierēdņu pretdarbība viņu neapstādināja. Viņa dzīve ir atklājumi, jaunrade dažādās sfērās.
Iepazīstoties ar tādu cilvēku dzīvi un darbību, ir kauns taisnoties ar standarta atrunām “man nav
dots”, “ja man būtu nauda, apstākļi, veselība...” utl.

No redaktora. Zemāk tiks sniegti fragmenti no dažādu veidu Prātu attiecību vēstures mācību grāmatas. Grāmata ir domāta bērnu dārzu audzinātājiem, kuri darbojas pie APO. Mācību grāmatas citējamās nodaļas autors ir vidējais Kurukuri Universitātes zinātniskais līdzstrādnieks Hulio Ormīga. Izsaku pateicību maģistrātam E. Terjavjajnenam par sniegto konsultāciju attiecīgajos jautājumos.
Tā kā dotais teksts ir zinātniska darba fragments, valodai, kurā tas ir rakstīts, ir jābūt nesaprotamai parastajiem mirstīgajiem. Pretējā gadījumā to nevarēs nosaukt par īsti zinātnisku un rekomendēt studentu apmācībai. Īstā zinātne nedrīkst padoties jaunām modes tendencēm rakstīt saprotamā valodā.